Mīļie visi, kuru atbildība šobrīd ir vadīt cilvēkus cauri nezināmajam!
Šaubījos, vai publicēt šo atziņu apkopojumu, jo ēteris jau gana pilns ar padomiem un ieteikumiem, kā vadītājiem krīzes situācijā jārīkojas. Turklāt, pārdzīvojot pirmo krīzes mēnesi, katrs vadītājs jau pats var uzrakstīt rokas grāmatu citiem interesentiem par to, kā būt.
Tomēr lēmu dalīties ar četrām stratēģijām, kuras piedzīvoju kā labas un iedarbīgas esam, jo savu klientu dzīvē sāku pamanīt, ka vadītājiem sākas Kroņa Pavasara sagurums. Ir bijis un vēl būs jāsatur tik daudz!
Aprakstā esmu pievienojusi arī pāris ārējās saites uz rakstiem un video.
- Būšana ciešā kontaktā pašam ar savu iekšējo pasauli; sarunāšanās, dalīšanās ar citiem. Saprast, kā es patiešām šajā situācijā jūtos? Kas ar mani pašu notiek? Kādas ir manas primārās vajadzības un kā es varu par tām parūpēties? Ko es piedzīvoju kā atbalstu sev šajā situācijā? Lai izvestu komandu cauri krīzei, Tev pašai/ pašam vispirms ir nepieciešami resursi. Tu neesi viena/viens savās raizēs. Ir daudzi vadītāji, kuri jūtas līdzīgi un pat justos atviegloti ar Tevi aprunāties un dalīties. Pašaprūpe, pašaprūpe, pašaprūpe. Un atkal -pašaprūpe.
- Regulāri runāt ar katru no saviem darbiniekiem, izmantojot tiešsaistes platformas. Uzturi regulāru kontaktu ar katru no saviem darbiniekiem. Izrādi interesi par to, kā katrs jūtas. Mēs esam ļoti dažādi un dažādi attiecamies pret notiekošo, tāpēc nepietiek tikai pārliecināties, ka viss ir “normāli”. Cilvēki, pat ja arī šo nesaka, jo īpaši krīzē vēlas piedzīvot, ka vadītājam rūp zināt, kā viņiem klājas.
Šobrīd Taviem darbiniekiem varētu būt nepieciešama regulāra atgriezeniskā saite par padarīto darbu, jo notikumi var būt sašūpojuši arī cilvēku personīgo profesionālo identitāti. Vai es vēl jebkad varēšu būtu tikpat noderīgs/noderīga, kā agrāk? Vai tas, kā es strādāju, vispār “jaunajā pasaulē” būs nepieciešams….u.tml.
Esi gatava/gatavs pieņemt cilvēku ar visu viņa jūtu un emociju komplektu. Krīzes apstākļos ir dabiski just bailes, dusmas, aizvainojumu, apjukumu, skumjas, trauksmi. Svarīgi atminēties, ka mēs īstenībā nekad nezinām, kā ir otram. Pirmais un vissvarīgākais ir godīgi pieņemt otra jušanos un ar savu uzvedību rādīt, ka Tu tici otra cilvēka sacītajam, ka viņš jūtas tā, kā jūtas. Tikai tad, kad cilvēks būs piedzīvojis pieņemšanu no Tavas puses, tad viņam/viņai lēnām radīsies “otrā elpa” un varēsi atbalstīt cilvēku fokusēties uz to, ko tas patiešām var ietekmēt, tādējadi palīdzot atjaunot darba spējas un enerģiju.
Šeit labs Brene Brown ierunāts video par empātiska psiholoģiskā atbalsta sniegšanu cilvēkam, kurš atrodas “krīzē”: https://www.youtube.com/watch?v=1Evwgu369Jw
Jāpiebilst, ka apjomīgu krīžu laikos (un pie tādām pieskaitāma arī šī) cilvēki mēdz izjust arī kolektīvās, ne tikai personīgās jūtas un emocijas: bailes, dusmas, skumjas, trauksmi. Savā ziņā notiek tāda kā kolektīvā “inficēšanās”. Palīdzoša var būt domu sakārtošana – kas no tā, kas šobrīd visvairāk uztrauc, ir “pielipusī” kolektīvā trauksme, vai skumjas, un kas tomēr individuālais pārdzīvojums? Šādā veidā domājot noskaidrosies, ko cilvēks var pats ietekmēt un par ko “tikai” raizēties.
Te labs raksts par kolektīvo skumju izjušanu šobrīd:
https://hbr-org.cdn.ampproject.org/c/s/hbr.org/amp/2020/03/that-discomfort-youre-feeling-is-grief
- Regulāri runāt ar savu komandu, kopā esot, kādā no tiešsaistes platformām.
Atslēga ir cilvēciska attieksme un godīga, visiem vienāda, informācija. Mēs zinām tikai to, ka nezinām. Vai, kad un kā “tas viss beigsies”, ieies normālās sliedēs, transformēsies?
Neziņa ir viens no jaudīgākajiem stresa un attiecīgi, limbisku reakciju (kauties, sastingt, vai bēgt) izraisītājiem, tādēļ jo svarīga ir būšana kopā un informācija. Runā ar cilvēkiem tā, lai visiem ir pārliecība, ka katram, un jums visiem kopīgi ir pieejama vienāda informācija par notiekošo. Jo īpaši svarīgi šis ir tad, ja Tavi cilvēki strādā ar klientiem. Šobrīd būtiskākais ir “saspiesties kopā” un radoši tikt galā ar nebijušu situāciju. Te vēl vairāki padomi, kā rīkoties komandas vadītājam šajā neziņas situācijā: http://franklincovey.lv/raksts/ka-tikt-gala-ar-nenoteiktibu-un-neskaidribu/
- “Normalitātes” rituālu uzturēšana un/vai ieviešana ikdienā. Varbūt esat dzirdējuši, vai lasījuši savu senču- kara liecinieku, stāstus par savā ziņā netipisku civiliedzīvotāju uzvedību kara laikos? Cilvēki spēlēja teātri, svinēja svētkus, ievēroja ikdienas rituālus, sportoja, rūpējās par mājas un dārza uzkopšanu, bērnu izglītošanu. Ikdienas “normalitāte” – rituāli, tradīcijas, rutīna, dienas kārtība – tas viss mums, cilvēkiem, palīdz noturēt psihoemocionālo līdzsvaru un ļauj piedzīvot dzīvi pa īstam. Dzīvi taču neviens nav atcēlis!
Mēs esam daudzšķautņu – intelektuālas, ķermeniskas, garīgas un emocionālas, būtnes. Parūpēsimies par sevi kopumā. Esam un dzīvojam!
“Var nogriezt visas puķes, bet pavasari apstādināt nav iespējams”. Pablo Neruda