Latvijas Junga Biedrības organizētā konference “Kultūrtrauma un tās dziedināšana” Nacionālajā bibliotēkā, neliek mieru. Galva un sirds pilnas, gribas visu pierakstīto pārrakstīt, izlikt apspriešanai. Nevaru. Tad jāraksta grāmata. Lieliski runātāji, apbrīnojams, savstarpēji papildinošs, tēmu plūdums 2 dienu garumā.

Glezna: Ilze Avotiņa, “Sapnis par laimi”. 

Domājot tieši par kolektīvo dziedēšanos, grupu darbu ne-terapijas grupās (supervīzijas, publiskas diskusijas, atvērtie forumi, “apaļie” galdi u.tml.), nostiprināju pārliecības, paradigmas un skatpunktus, kurus alkstu piefiksēt:

• Laiks ir nepieciešams, bet pats par sevi nedziedina. Arī nākamajās paaudzēs ne. Nedziedēti musturi turpina savu ceļu. Ir jāstrādā uz kolektīvo dziedināšanu, kuras sākums, protams, ir katra cilvēka individuācijas process.
• Lai arī cik traģiski izvērstos notikumi, ilgtermiņā ir cerība.
  “Tu vari nogriezt visus ziedus, bet pavasari neapstādināsi” – P. Neruda.
• Laikā, kad grūti saskatīt cerību, māksla, kā izteiksmes forma ir dziedējošs glābiņš, jo starp ideoloģiju pretrunu nomocītajiem cilvēkiem tā spēj nodot patieso laika garu.
• Represētas vajadzības vienmēr pieprasa izmaiņas varas pozīcijās. Tie, kas bijuši visvairāk apspiesti un zaudējuši visu, tiem vairs nav ko zaudēt. Visu zaudējušie var iet uz “visu banku”, un kļūt par radikāliem agresoriem. Dziedēt šo iespējams, ja ļaujam šiem cilvēkiem un kopienām būt redzētiem un pieņemtiem ar cieņu.
• Cilvēka cieņas pārkāpšana ir viens no visdziļākajiem ievainojumiem. Cieņa ir atslēga uz mieru mūsu pasaulē. Ja nespējam cienīt ienaidnieku (nejaukt ar bezierunu pakļaušanos), tas nozīmē, ka esam paši savas ideoloģijas saindēti. Jebkura ideoloģija kalpo kā pretnostatījums cilvēka cieņai, tā paģēr diskrimināciju.
• Mēs un Viņi/Tie. Pāris sekunžu laikā  mēs nomērāmies savās sociālajās atšķirībās, un “sakārtojamies” pretējās nometnēs. Kā būt? Ne tikai individuālais darbs ar savu ēnu ir būtisks, bet arī kolektīvās ēnas apzināšanās. Vai “ienaidnieku”  raksturojums nav mūsu “ēna”, Junga izpratnē? Agresija, drosme, dubultstandarti, arī korupcija, ko piedēvējam, piemēram, citiem, nav arī mūsu pašu ēna? Savas, arī kolektīvās, ēnas apzināšanās tikai stiprina, un vairo varēšanu! Aizdomājos par Latvijā snaudošās kolektīvās ēnas fenomenālo spēku un potenciālu.
• Klasiskie traumas terapijas posmi:
  • 1. Drošības atjaunošana, stabilizācija;
  • 2. Atcerēšanās un uzmanīga satikšanās ar traumas saturu;
  • 3. Sērošana un integrācija.
  • Tad 4.- nākotnes veidošana – jauna naratīva- visu (!) cilšu stāstu iekļaujoša, apvienojoša, stāsta, radīšana. Ar cerību nākotnei. Jau gadiem lauzu galvu, kāds būtu dziedējošs un stiprinošs, uz nākotni vērsts, Latvijas stāsts. Tik daudz identitāšu, pieredžu, traumu.

• Indulis Paičs stāstīja par Veco Derību- kā radītu naratīvu, kurš savā laikā spējis apvienot visnotaļ dažādās jūdu ciltis. Nodomāju, ka šis ir iedrošinājums arī Latvijai radīt jaunu- apvienojošu, uz nākotni vērstu,  cerību dodošu un iedvesmojošu, stāstu.

Un tad es sāku brīnīties.
Nāca Viesturs Kairišs, ar enerģisku (jo redzams, ka viņam rūp) runu par latgaliešu valodas un kultūras līdzšinēju ignorēšanu valstiskā līmenī. Viesturs aicināja uz vēsturiskā tiesiskuma atjaunošanu un pienācīgas vietas došanu latgaliešu kultūrai Latvijas kopējā kultūrtelpā. Nodomāju- protams!

Un tad- Valts Erenštreits- ar mierīgā stāstījumā plūstošu runu par lībiešu likteni un situāciju Latvijā. It kā par to pašu, bet pavisam savādāks stāstījums. Stāstīja bez aicinājuma un bez pieprasījuma. Attapos, ka mūsu teritorijai unikālas ir 3L– Lībiešu, Latgaļu un Latviešu valodas! Kāda bagātība! Varbūt šis jāiekļauj dziedējošā naratīvā? Un kur vēl parējās valodas, kuru sākuma mājvieta ir citās zemēs, tomēr runā arī Latvijā. Brīnījos, jo izjutu neizprotamu nemieru, cik emocionāli atšķirīgi jutos par abu runātāju stāstīto.

Tad nāca literatūrzinātnieks Artis Ostups, ar Gundegas Repšes un Noras Ikstenas grāmatu “Dzelzs apvārdošana” un ” Mātes piens” stāsta toņa salīdzinājumu. Darbi ir dziļu dzimtu traumu piesātināti stāsti. Esmu abu rakstnieču liela cienītāja, tāpēc mani (un šķita, arī Arti ne) neinteresē pretnostatīt, vai salīdzināt abu autoru darbus.

Arta sacītajā aizķērās un mieru neliek viņa sacītais, ka G. Repše, stāstot stāstu, saasina vēsturisko sāpju momentu, manifestē un deklarē traumu, savā ziņā pārvēršot traumu estetizētā vērtībā, paužot to it kā absolūti.
Savukārt N.Ikstena demonstrē kā notikumi, stāstīti bez morāles, ietekmē savstarpēji saistītus cilvēkus, tādējādi piedāvājot lasītājiem plašāku perspektīvu uz notiekošo-  stāstītais nav bez-alternatīvas monologs, tāpēc tas aicina sekot.
Nojaušu, ka tikpat svarīgs, kā naratīva saturs, ir KĀ šo naratīvu stāstīsim sev un citiem, jo tas izšķirs, vai stāstītais dziedēs, atgrūdīs, vai re-traumatizēs.

Vēlreiz sirsnīgs paldies, konferences organizētājiem un visiem runātājiem!

Goethe: “And so long as you have not experienced this: to die and so to grow, you are only a troubled guest on the dark earth”.

Brodsky: “Of all the parts of your body, be most vigilant over your index finger, for it is blame – thirsty”